Nav nekā jēgpilnāka par patiesumu. Tīru, patiesu patiesumu. Vislabāk – skaisto patiesumu. Bet ir arī nesmukais patiesums, ko acis negrib redzēt, āda skart, ausis dzirdēt, deguns un mute baudīt. Ko sirds negrib just. Tad ir problēma. Kur ir patiesums? Kur to var sastapt? Skaisto patiesumu. Es to sastopu dabā. Agrā, dzestrā rītā pie upes vai
Dzimtas saknes. Tavas saknes. Patiesības sakne. Visām šīm saknēm ir daudzi slāņi. Un liels spēks. Apbrīnojams spēks. Jauda. Izturība. Pat laiks, kas mērāms gadsimtos. Un vienā dzīvē. Cik izturīgs var būt koks, ar kādu dzīvotgribu apveltīts, lai tik cieši, tik ļoti vēlētos dzīvot, augt, lapot, nebaidoties piedzīvot pavasarus un rudeņus. Nebaidoties no svelmes un vēja,
Skatos un brīnos – nu kā tā? Kā tā var izveidoties? Kā tā var izaugt? Kas to nosaka? Kur un kā rodas nestandarts? Vai tagad ķersimies klāt un labosim? Zāģēsim nost? Stutēsim, lai aug taisns un normāls? Apspriedīsim – kā tā? Šajā pasaulē visādiem ir vieta būt. Visādie dzīvo starp normālajiem un “taisnajiem”. Visādie pieņem