Vakar bija Senioru diena. No rīta, dodoties mājās pēc rīta skrējiena mežā, radio to atgādināja, un es aizdomājos par savu vismīļāko senioru. Tā ir mana vecmāmiņa jeb ome, kā dažkārt viņu saucu. Vēl es saku – mūsu cilts māte. Mūsu saimes galvenā sieviete Albīne Kuģeniece. Es viņu ļoti apbrīnoju. Un bezgalīgi mīlu. Viņa man ir
Es domāju par savu vectēvu – opi Andreju. Viņš nomira pirms 21 gada, 2005. gadā. Vasarā. Laikā, kas viņam pašam vienmēr bija darbiem bagātākais laiks. Mans vectēvs bija šoferis jeb, pareizāk, autovadītājs. Manas spilgtākās atmiņas par viņu ir no vasaras laika. Viņš strādāja kolhozā Lāčplēsis un veda graudus smagajā mašīnā. Lauku nokulšanas laiks bija īpaši
Apsēžos uz sola mežā. Vēroju apkārtni, līdz skatiens apstājas pie manām kājām. Pie maniem apaviem. Tad rokām. Cik gan brīnišķīgi, ka man ir dota iespēja piedzīvot šo pasauli. Iet šīs pasaules ceļus. Braukt ar mašīnu. Ar mocīti kopā ar vīru – piedzīvot vēju visapkārt, smaržas un smakas, ļauties putna brīvībai un ātrumam… Cik brīnišķīgi labi,
Mežā sastapu šo lielo, vareno un veco egli. Tā, iespējams, augusi 100 gadus. Varbūt vēl vairāk? Un tagad tā ir beigta. Es pieskāros tās mizai – sausa, zari nokaltuši, bez dzīvības, tās stumbrs – ar plaisām, caurumiem un ejām kā rētām, vietām sadrupis kā smiltis. Kādā brīdī tā vairs nav spējusi izturēt apkārtnību un kļuvusi
Svinot ģimenes svētkus, divatā devāmies ceļā. Tas bija pārsteigums, ašā ideja. Baudīju ar prieku un pateicību. Aizbraucot uz Pērnavu, gājām pastaigā pa garo molu. Radās sajūta, ka ceļā nāk zīmes. Tās vienkārši krita acīs, krita manā ceļā. Un atgādināja, stāstīja, raisīja atmiņas un sajūtas par ceļu aiz muguras. Pērnavā ir tāda vieta – patālu jūrā
Filmā “Avatars” ir tāda epizode, kur cilvēks, lai spētu dzīvot avataru pasaulē, iziet pieņemšanas procesu mežā, ko vada avatara-cilvēka sieviete. Man šis moments īpaši palicis atmiņā. To atceros ikreiz, kad atrodos dziļi mežā, apsēžos sūnās un paveros koku galotnēs. Tāda patiesas dzīvības dzīvotne, tāda tīra, dzidra enerģētika. Tad iedomājos mirkli no filmas un ilgojos piedzīvot
Ievēro robežas! Tev vispār ir robežas? Valstīm ir robežas. Upēm, ezeriem, jūrām, okeāniem un peļķēm ir robežas. Katrai lietai un vietai ir robeža – kur tā sākas un kur tā beidzas. Cilvēkam arī ir robežas. Citkārt tik izplūdušas, ka tajās var iekāpt, sākties vai beigties, ielauzties jebkurš cits. Citam tās ir striktas, noteiktas, novilktas kā
Kur, ar ko kopā drīkst būt kails? Arī tad, kad ievainojams un jūtīgs, vājš un bezspēcīgs? Kur drīkst būt tad, kad sāp, kad krīt bezjēdzības bezdibenī? Kur drīkst rādīties nesmuks, asarām pietūkušu seju, puņķiem pilošu degunu, sagumzītiem matiem un vienkāršās mājas drēbēs? Tas ir tik neglīti! Klusē! Saņemies! Tas nav pieļaujami! Esi pasaulē ar mirdzošu
Vai ir vēl kāda uzticīgāka būtne cilvēkam, kā suns? Mans Čips bija man līdzās 11 gadus. Sludinājumu sadaļā viņu atrada vīrs. Viņu vēlējās meita, sakot, ka nespēj dzīvot vai mācīties, ja nav suņa. Mēs braucām viņam pakaļ uz Rīgu. Maltas zīda suns. Mūsu attiecības nebija ideālas. Viņam bija sarežģīts veselības stāvoklis – bieži vēma, bija
Tu, mans labais, mīļais, siltais cilvēk! Cik labi, ka tu esi pasaulē, cik labi ir tevi just sev līdzās, jo tas rada sajūtu, ka es neesmu viena, ka man ir vieglāk izturēt šo pasaules smagumu, šīs dziļās sāpes manī… Jo tu esi blakus. Tu vienkārši raugies manī, klausies manī un pieņem mani tādu, kāda es