Filmā “Avatars” ir tāda epizode, kur cilvēks, lai spētu dzīvot avataru pasaulē, iziet pieņemšanas procesu mežā, ko vada avatara-cilvēka sieviete. Man šis moments īpaši palicis atmiņā. To atceros ikreiz, kad atrodos dziļi mežā, apsēžos sūnās un paveros koku galotnēs. Tāda patiesas dzīvības dzīvotne, tāda tīra, dzidra enerģētika. Tad iedomājos mirkli no filmas un ilgojos piedzīvot […]
Ievēro robežas! Tev vispār ir robežas? Valstīm ir robežas. Upēm, ezeriem, jūrām, okeāniem un peļķēm ir robežas. Katrai lietai un vietai ir robeža – kur tā sākas un kur tā beidzas. Cilvēkam arī ir robežas. Citkārt tik izplūdušas, ka tajās var iekāpt, sākties vai beigties, ielauzties jebkurš cits. Citam tās ir striktas, noteiktas, novilktas kā
Kur, ar ko kopā drīkst būt kails? Arī tad, kad ievainojams un jūtīgs, vājš un bezspēcīgs? Kur drīkst būt tad, kad sāp, kad krīt bezjēdzības bezdibenī? Kur drīkst rādīties nesmuks, asarām pietūkušu seju, puņķiem pilošu degunu, sagumzītiem matiem un vienkāršās mājas drēbēs? Tas ir tik neglīti! Klusē! Saņemies! Tas nav pieļaujami! Esi pasaulē ar mirdzošu
Vai ir vēl kāda uzticīgāka būtne cilvēkam, kā suns? Mans Čips bija man līdzās 11 gadus. Sludinājumu sadaļā viņu atrada vīrs. Viņu vēlējās meita, sakot, ka nespēj dzīvot vai mācīties, ja nav suņa. Mēs braucām viņam pakaļ uz Rīgu. Maltas zīda suns. Mūsu attiecības nebija ideālas. Viņam bija sarežģīts veselības stāvoklis – bieži vēma, bija
Tu, mans labais, mīļais, siltais cilvēk! Cik labi, ka tu esi pasaulē, cik labi ir tevi just sev līdzās, jo tas rada sajūtu, ka es neesmu viena, ka man ir vieglāk izturēt šo pasaules smagumu, šīs dziļās sāpes manī… Jo tu esi blakus. Tu vienkārši raugies manī, klausies manī un pieņem mani tādu, kāda es
Nav nekā jēgpilnāka par patiesumu. Tīru, patiesu patiesumu. Vislabāk – skaisto patiesumu. Bet ir arī nesmukais patiesums, ko acis negrib redzēt, āda skart, ausis dzirdēt, deguns un mute baudīt. Ko sirds negrib just. Tad ir problēma. Kur ir patiesums? Kur to var sastapt? Skaisto patiesumu. Es to sastopu dabā. Agrā, dzestrā rītā pie upes vai
Dzimtas saknes. Tavas saknes. Patiesības sakne. Visām šīm saknēm ir daudzi slāņi. Un liels spēks. Apbrīnojams spēks. Jauda. Izturība. Pat laiks, kas mērāms gadsimtos. Un vienā dzīvē. Cik izturīgs var būt koks, ar kādu dzīvotgribu apveltīts, lai tik cieši, tik ļoti vēlētos dzīvot, augt, lapot, nebaidoties piedzīvot pavasarus un rudeņus. Nebaidoties no svelmes un vēja,
Skatos un brīnos – nu kā tā? Kā tā var izveidoties? Kā tā var izaugt? Kas to nosaka? Kur un kā rodas nestandarts? Vai tagad ķersimies klāt un labosim? Zāģēsim nost? Stutēsim, lai aug taisns un normāls? Apspriedīsim – kā tā? Šajā pasaulē visādiem ir vieta būt. Visādie dzīvo starp normālajiem un “taisnajiem”. Visādie pieņem