Es domāju par savu vectēvu – opi Andreju. Viņš nomira pirms 21 gada, 2005. gadā. Vasarā. Laikā, kas viņam pašam vienmēr bija darbiem bagātākais laiks. Mans vectēvs bija šoferis jeb, pareizāk, autovadītājs. Manas spilgtākās atmiņas par viņu ir no vasaras laika. Viņš strādāja kolhozā Lāčplēsis un veda graudus smagajā mašīnā. Lauku nokulšanas laiks bija īpaši
Apsēžos uz sola mežā. Vēroju apkārtni, līdz skatiens apstājas pie manām kājām. Pie maniem apaviem. Tad rokām. Cik gan brīnišķīgi, ka man ir dota iespēja piedzīvot šo pasauli. Iet šīs pasaules ceļus. Braukt ar mašīnu. Ar mocīti kopā ar vīru – piedzīvot vēju visapkārt, smaržas un smakas, ļauties putna brīvībai un ātrumam… Cik brīnišķīgi labi,
Dažkārt, skrienot pa savām meža takām, sajūtu vēlmi apstāties, palēnināt soli un vairāk pievērsties pašam mežam. Kādā meža ielokā ir sols. Man patīk uz tā apsēsties. Domāt. Un ieraudzīt. Un man pretī, tāpat kā es uz viņiem, uz manis skatās koki. Koki ir fantastiski. To ir tik daudz! Īpaši Latvijā. Cilvēks, kā jau pasaules varenais,
Mežā sastapu šo lielo, vareno un veco egli. Tā, iespējams, augusi 100 gadus. Varbūt vēl vairāk? Un tagad tā ir beigta. Es pieskāros tās mizai – sausa, zari nokaltuši, bez dzīvības, tās stumbrs – ar plaisām, caurumiem un ejām kā rētām, vietām sadrupis kā smiltis. Kādā brīdī tā vairs nav spējusi izturēt apkārtnību un kļuvusi
Atceros, kad studēju RISEBā sabiedrisko attiecību vadību, tas bija kāds 2014. gads, vienu no priekšmetiem pasniedza digitālā mārketinga, sociālo mediju un komunikācijas speciālists Artūrs Mednis. Tās patiešām bija interesantas nodarbības. Kādā reizē viņš uzdeva apmēram šādu jautājumu: “Kādi apstākļi vai notikumi īsā laikā var ietekmēt cilvēkus visā pasaulē?” Es tolaik ļoti prātoju un domāju –
Pasaules mēroga drazas Read More »
Divas reizes nedēļā man jādodas ielās, jāuzrunā cilvēki, jālūdz atbildēt uz vienu jautājumu un pie tā visa viņiem jāpiekrīt arī nofotografēties, un tas tiek publicēts. Aiz muguras pāris mēnešu pieredze šajā nodarbē, bet tik daudz pārdomu, piedzīvojumu, sajūtu šī saskarsme ar cilvēkiem radījusi! Ja jautājums saistīts ar tobrīd aktuālu notikumu, nereti cilvēki atbild, ka tas
Mežā ieraudzīju koku, kas izliecies starp diviem kokiem, pielāgošanās labad vēl dzīvo. Cik tālu iespējams pielāgoties? Vai vajag? Kad vajag pielāgoties? Cik daudz paliek no tevis paša, ja pielāgojies citiem? Pielāgošanās ir kompomiss? Lielākoties laikam paša izvēle. Ne vienmēr pareiza. Vai nepieciešama. Lūzti vai plīsti, bet pielāgojies. Pārtrauc vienreiz!
Pēdējā laikā gan tv, gan sociālajos tīklos esmu dzirdējusi, redzējusi ierakstus, ko stāstījuši, publicējuši vīrieši. Savos stāstos viņi runā par to, cik ļoti skumst pēc mirušās sievas. Tagad jātiek galā ar visu pašam. Viņi raksta, cik skaistus ziedus un regulāri nes uz kapiem, kādu pieminekli tur uzbūvējuši, lai godinātu šo fenomenālo sievieti. Ka tādas pasaulē
Svinot ģimenes svētkus, divatā devāmies ceļā. Tas bija pārsteigums, ašā ideja. Baudīju ar prieku un pateicību. Aizbraucot uz Pērnavu, gājām pastaigā pa garo molu. Radās sajūta, ka ceļā nāk zīmes. Tās vienkārši krita acīs, krita manā ceļā. Un atgādināja, stāstīja, raisīja atmiņas un sajūtas par ceļu aiz muguras. Pērnavā ir tāda vieta – patālu jūrā
Filmā “Avatars” ir tāda epizode, kur cilvēks, lai spētu dzīvot avataru pasaulē, iziet pieņemšanas procesu mežā, ko vada avatara-cilvēka sieviete. Man šis moments īpaši palicis atmiņā. To atceros ikreiz, kad atrodos dziļi mežā, apsēžos sūnās un paveros koku galotnēs. Tāda patiesas dzīvības dzīvotne, tāda tīra, dzidra enerģētika. Tad iedomājos mirkli no filmas un ilgojos piedzīvot