Filmā “Avatars” ir tāda epizode, kur cilvēks, lai spētu dzīvot avataru pasaulē, iziet pieņemšanas procesu mežā, ko vada avatara-cilvēka sieviete. Man šis moments īpaši palicis atmiņā. To atceros ikreiz, kad atrodos dziļi mežā, apsēžos sūnās un paveros koku galotnēs. Tāda patiesas dzīvības dzīvotne, tāda tīra, dzidra enerģētika. Tad iedomājos mirkli no filmas un ilgojos piedzīvot […]
Reizēm paraudzīties uz pasauli sev apkārt ar apzināti atvērtām acīm var būt… pārsteidzoši. Ar lielu blīkšķi var pārplīst milzīgs burbulis, ko es gribētu saukt par iluzoro ilūziju burbuli. Ar skaļu troksni var sabrukt pamatīga mūra siena, ko es tik “skaidri” redzēju… bet īstenībā tā bija pavisam kas cits vai arī… tās vispār nebija. Tas notiek
Tāda ir mana zeme. Bezgala mīļa. Tuva. Labi zināma, izprotama. Skaidra. Dziļa. Saprotu tās skaņas, tās mūziku, valodu, tradīcijas. Mana zeme. Manas mājas. Mani cilvēki. Mani vecāki, mani senči un senču senči – manas saknes. Mana pagātne, tagadne un nākotne. Mana bērnība un jaunība. Manas asaras, mans prieks un mana laime. Mana ģimene un mani
Kur, ar ko kopā drīkst būt kails? Arī tad, kad ievainojams un jūtīgs, vājš un bezspēcīgs? Kur drīkst būt tad, kad sāp, kad krīt bezjēdzības bezdibenī? Kur drīkst rādīties nesmuks, asarām pietūkušu seju, puņķiem pilošu degunu, sagumzītiem matiem un vienkāršās mājas drēbēs? Tas ir tik neglīti! Klusē! Saņemies! Tas nav pieļaujami! Esi pasaulē ar mirdzošu
Vai ir vēl kāda uzticīgāka būtne cilvēkam, kā suns? Mans Čips bija man līdzās 11 gadus. Sludinājumu sadaļā viņu atrada vīrs. Viņu vēlējās meita, sakot, ka nespēj dzīvot vai mācīties, ja nav suņa. Mēs braucām viņam pakaļ uz Rīgu. Maltas zīda suns. Mūsu attiecības nebija ideālas. Viņam bija sarežģīts veselības stāvoklis – bieži vēma, bija
Nav nekā jēgpilnāka par patiesumu. Tīru, patiesu patiesumu. Vislabāk – skaisto patiesumu. Bet ir arī nesmukais patiesums, ko acis negrib redzēt, āda skart, ausis dzirdēt, deguns un mute baudīt. Ko sirds negrib just. Tad ir problēma. Kur ir patiesums? Kur to var sastapt? Skaisto patiesumu. Es to sastopu dabā. Agrā, dzestrā rītā pie upes vai
Kas vērtīgāks – piepe vai pūpēdis? Kuram augstvērtīgāks saturs? Dzīvildze? Labums? Ilgtspēja? Kurš noderīgāks sabiedrībai? Kamēr šo rakstu un prātoju, piepe un pūpēdis dzīvo. Atrodas tur, kur tiem jāatrodas. Dara to, kas tiem jādara. Dzīvo. Elpo. Izplešas. Varbūt vairojas. Bauda sauli, gaismu un ūdeni, un vētras un vējus. Visu, kas to eksistenci padara iespējamu, vieglāku
Dzimtas saknes. Tavas saknes. Patiesības sakne. Visām šīm saknēm ir daudzi slāņi. Un liels spēks. Apbrīnojams spēks. Jauda. Izturība. Pat laiks, kas mērāms gadsimtos. Un vienā dzīvē. Cik izturīgs var būt koks, ar kādu dzīvotgribu apveltīts, lai tik cieši, tik ļoti vēlētos dzīvot, augt, lapot, nebaidoties piedzīvot pavasarus un rudeņus. Nebaidoties no svelmes un vēja,
Skatos un brīnos – nu kā tā? Kā tā var izveidoties? Kā tā var izaugt? Kas to nosaka? Kur un kā rodas nestandarts? Vai tagad ķersimies klāt un labosim? Zāģēsim nost? Stutēsim, lai aug taisns un normāls? Apspriedīsim – kā tā? Šajā pasaulē visādiem ir vieta būt. Visādie dzīvo starp normālajiem un “taisnajiem”. Visādie pieņem
Kas ir skaistums? Nevainojamība? Perfektums? Tik plašs jēdziens! Kāds ir mans skaistums? Vārdi, kas izraisa pozitīvas emocijas. Tuvums jeb attiecības – tādas, kas ir drošs, iedvesmojošs un mierpilns skaistums. Ainava, kas liek sirdij priekā ietrīsēties. Svaigs, dzidrs gaiss, plūstošs ūdens. Klusums un miers. Ziedi noteikti. Smaržas arī var būt skaistas. Gan smaržu pudelītē radītas, gan