Nav nekā jēgpilnāka par patiesumu. Tīru, patiesu patiesumu. Vislabāk – skaisto patiesumu. Bet ir arī nesmukais patiesums, ko acis negrib redzēt, āda skart, ausis dzirdēt, deguns un mute baudīt. Ko sirds negrib just. Tad ir problēma. Kur ir patiesums? Kur to var sastapt? Skaisto patiesumu. Es to sastopu dabā. Agrā, dzestrā rītā pie upes vai mežā. Naktī uzkrātās lāses, pilot lejā, atstāj koku zarus, saules stari žāvē koku mizas, no kurām kūp lēna, mierpilna migliņa, kas lēnām izplēn vēja plūsmās. Vai upes tecējumā. Lēnā vai krāčainā. Šajos procesos vienmēr ir miers. Plūstošs miers, un tāds dabas patiesums, kurā nonākot, tu esi tu. Tu neesi ne skaistāks, ne labāks, ne augstvērtīgāks. Bet savā patiesumā kails un īsts. BET. Arī dabā ir virkne radību, kuras izdzīvo, citai radībai ziedojot savu dzīvību tās labā. Izdzīvo tas, kurš stiprāks, ātrāks, veselāks, krāsaināks vai, gluži otrādāk, pelēkāks. Arī tas ir patiesums. Taisnība. Realitāte. Kas sāp. Jo tā notiek arī pie cilvēkiem.
