Dažkārt, skrienot pa savām meža takām, sajūtu vēlmi apstāties, palēnināt soli un vairāk pievērsties pašam mežam. Kādā meža ielokā ir sols. Man patīk uz tā apsēsties. Domāt. Un ieraudzīt. Un man pretī, tāpat kā es uz viņiem, uz manis skatās koki. Koki ir fantastiski. To ir tik daudz! Īpaši Latvijā. Cilvēks, kā jau pasaules varenais,
Svinot ģimenes svētkus, divatā devāmies ceļā. Tas bija pārsteigums, ašā ideja. Baudīju ar prieku un pateicību. Aizbraucot uz Pērnavu, gājām pastaigā pa garo molu. Radās sajūta, ka ceļā nāk zīmes. Tās vienkārši krita acīs, krita manā ceļā. Un atgādināja, stāstīja, raisīja atmiņas un sajūtas par ceļu aiz muguras. Pērnavā ir tāda vieta – patālu jūrā
Filmā “Avatars” ir tāda epizode, kur cilvēks, lai spētu dzīvot avataru pasaulē, iziet pieņemšanas procesu mežā, ko vada avatara-cilvēka sieviete. Man šis moments īpaši palicis atmiņā. To atceros ikreiz, kad atrodos dziļi mežā, apsēžos sūnās un paveros koku galotnēs. Tāda patiesas dzīvības dzīvotne, tāda tīra, dzidra enerģētika. Tad iedomājos mirkli no filmas un ilgojos piedzīvot
Tāda ir mana zeme. Bezgala mīļa. Tuva. Labi zināma, izprotama. Skaidra. Dziļa. Saprotu tās skaņas, tās mūziku, valodu, tradīcijas. Mana zeme. Manas mājas. Mani cilvēki. Mani vecāki, mani senči un senču senči – manas saknes. Mana pagātne, tagadne un nākotne. Mana bērnība un jaunība. Manas asaras, mans prieks un mana laime. Mana ģimene un mani
Ievēro robežas! Tev vispār ir robežas? Valstīm ir robežas. Upēm, ezeriem, jūrām, okeāniem un peļķēm ir robežas. Katrai lietai un vietai ir robeža – kur tā sākas un kur tā beidzas. Cilvēkam arī ir robežas. Citkārt tik izplūdušas, ka tajās var iekāpt, sākties vai beigties, ielauzties jebkurš cits. Citam tās ir striktas, noteiktas, novilktas kā
Svētki ir priekpilni. Tie smaržo – pēc vasaras, zāles un siena, pēc mīļākajiem ziediem, pēc krāsnī ceptiem pīrādziņiem, pēc ēdiena, pēc sīpolu mizām, pēc egļu skujām un degošu sveču vaska. Tie skan – melodijās, ritmos, valsts himnā, zemākās un augstākās notīs, kas raisa priekpilnas emocijas, kas kutina sirdi. Tie skan smieklos un cilvēku priekā. Kopābūšanā.
Kur, ar ko kopā drīkst būt kails? Arī tad, kad ievainojams un jūtīgs, vājš un bezspēcīgs? Kur drīkst būt tad, kad sāp, kad krīt bezjēdzības bezdibenī? Kur drīkst rādīties nesmuks, asarām pietūkušu seju, puņķiem pilošu degunu, sagumzītiem matiem un vienkāršās mājas drēbēs? Tas ir tik neglīti! Klusē! Saņemies! Tas nav pieļaujami! Esi pasaulē ar mirdzošu
Vai ir vēl kāda uzticīgāka būtne cilvēkam, kā suns? Mans Čips bija man līdzās 11 gadus. Sludinājumu sadaļā viņu atrada vīrs. Viņu vēlējās meita, sakot, ka nespēj dzīvot vai mācīties, ja nav suņa. Mēs braucām viņam pakaļ uz Rīgu. Maltas zīda suns. Mūsu attiecības nebija ideālas. Viņam bija sarežģīts veselības stāvoklis – bieži vēma, bija
Tu, mans labais, mīļais, siltais cilvēk! Cik labi, ka tu esi pasaulē, cik labi ir tevi just sev līdzās, jo tas rada sajūtu, ka es neesmu viena, ka man ir vieglāk izturēt šo pasaules smagumu, šīs dziļās sāpes manī… Jo tu esi blakus. Tu vienkārši raugies manī, klausies manī un pieņem mani tādu, kāda es
Dzimtas saknes. Tavas saknes. Patiesības sakne. Visām šīm saknēm ir daudzi slāņi. Un liels spēks. Apbrīnojams spēks. Jauda. Izturība. Pat laiks, kas mērāms gadsimtos. Un vienā dzīvē. Cik izturīgs var būt koks, ar kādu dzīvotgribu apveltīts, lai tik cieši, tik ļoti vēlētos dzīvot, augt, lapot, nebaidoties piedzīvot pavasarus un rudeņus. Nebaidoties no svelmes un vēja,