Pēkšņi man priekšā pāri ceļam pārskrēja vāverīte. Es nodomāju – cik brīnumaina šāda tikšanās! Protams, nav jau nezin kāda eksotika. Piemēram, anakonda, cūkdelfīns vai Kanārijas putniņš, bet vienalga patīkami. Vāverīte nesteidzās prom. Viņa uzskrēja kādu gabaliņu augšpus nelielam kokam otrpus mežā un nepārtraukti vēroja mani. Viņas kuplā aste saulē izskatījās gandrīz caurspīdīga. Tik viegla, viegla […]
Mežā sastapu šo lielo, vareno un veco egli. Tā, iespējams, augusi 100 gadus. Varbūt vēl vairāk? Un tagad tā ir beigta. Es pieskāros tās mizai – sausa, zari nokaltuši, bez dzīvības, tās stumbrs – ar plaisām, caurumiem un ejām kā rētām, vietām sadrupis kā smiltis. Kādā brīdī tā vairs nav spējusi izturēt apkārtnību un kļuvusi
Atceros, kad studēju RISEBā sabiedrisko attiecību vadību, tas bija kāds 2014. gads, vienu no priekšmetiem pasniedza digitālā mārketinga, sociālo mediju un komunikācijas speciālists Artūrs Mednis. Tās patiešām bija interesantas nodarbības. Kādā reizē viņš uzdeva apmēram šādu jautājumu: “Kādi apstākļi vai notikumi īsā laikā var ietekmēt cilvēkus visā pasaulē?” Es tolaik ļoti prātoju un domāju –
Pasaules mēroga drazas Read More »
Divas reizes nedēļā man jādodas ielās, jāuzrunā cilvēki, jālūdz atbildēt uz vienu jautājumu un pie tā visa viņiem jāpiekrīt arī nofotografēties, un tas tiek publicēts. Aiz muguras pāris mēnešu pieredze šajā nodarbē, bet tik daudz pārdomu, piedzīvojumu, sajūtu šī saskarsme ar cilvēkiem radījusi! Ja jautājums saistīts ar tobrīd aktuālu notikumu, nereti cilvēki atbild, kad tas
Mežā ieraudzīju koku, kas izliecies starp diviem kokiem, pielāgošanās labad vēl dzīvo. Cik tālu iespējams pielāgoties? Vai vajag? Kad vajag pielāgoties? Cik daudz paliek no tevis paša, ja pielāgojies citiem? Pielāgošanās ir kompomiss? Lielākoties laikam paša izvēle. Ne vienmēr pareiza. Vai nepieciešama. Lūzti vai plīsti, bet pielāgojies. Pārtrauc vienreiz!
Pēdējā laikā gan tv, gan sociālajos tīklos esmu dzirdējusi, redzējusi ierakstus, ko stāstījuši, publicējuši vīrieši. Savos stāstos viņi runā par to, cik ļoti skumst pēc mirušās sievas. Tagad jātiek galā ar visu pašam. Viņi raksta, cik skaistus ziedus un regulāri nes uz kapiem, kādu pieminekli tur uzbūvējuši, lai godinātu šo fenomenālo sievieti. Ka tādas pasaulē
Svinot ģimenes svētkus, divatā devāmies ceļā. Tas bija pārsteigums, ašā ideja. Baudīju ar prieku un pateicību. Aizbraucot uz Pērnavu, gājām pastaigā pa garo molu. Radās sajūta, ka ceļā nāk zīmes. Tās vienkārši krita acīs, krita manā ceļā. Un atgādināja, stāstīja, raisīja atmiņas un sajūtas par ceļu aiz muguras. Pērnavā ir tāda vieta – patālu jūrā
Filmā “Avatars” ir tāda epizode, kur cilvēks, lai spētu dzīvot avataru pasaulē, iziet pieņemšanas procesu mežā, ko vada avatara-cilvēka sieviete. Man šis moments īpaši palicis atmiņā. To atceros ikreiz, kad atrodos dziļi mežā, apsēžos sūnās un paveros koku galotnēs. Tāda patiesas dzīvības dzīvotne, tāda tīra, dzidra enerģētika. Tad iedomājos mirkli no filmas un ilgojos piedzīvot
Reizēm paraudzīties uz pasauli sev apkārt ar apzināti atvērtām acīm var būt… pārsteidzoši. Ar lielu blīkšķi var pārplīst milzīgs burbulis, ko es gribētu saukt par iluzoro ilūziju burbuli. Ar skaļu troksni var sabrukt pamatīga mūra siena, ko es tik “skaidri” redzēju… bet īstenībā tā bija pavisam kas cits vai arī… tās vispār nebija. Tas notiek
Tāda ir mana zeme. Bezgala mīļa. Tuva. Labi zināma, izprotama. Skaidra. Dziļa. Saprotu tās skaņas, tās mūziku, valodu, tradīcijas. Mana zeme. Manas mājas. Mani cilvēki. Mani vecāki, mani senči un senču senči – manas saknes. Mana pagātne, tagadne un nākotne. Mana bērnība un jaunība. Manas asaras, mans prieks un mana laime. Mana ģimene un mani