Filmā “Avatars” ir tāda epizode, kur cilvēks, lai spētu dzīvot avataru pasaulē, iziet pieņemšanas procesu mežā, ko vada avatara-cilvēka sieviete. Man šis moments īpaši palicis atmiņā. To atceros ikreiz, kad atrodos dziļi mežā, apsēžos sūnās un paveros koku galotnēs. Tāda patiesas dzīvības dzīvotne, tāda tīra, dzidra enerģētika. Tad iedomājos mirkli no filmas un ilgojos piedzīvot […]
Reizēm paraudzīties uz pasauli sev apkārt ar apzināti atvērtām acīm var būt… pārsteidzoši. Ar lielu blīkšķi var pārplīst milzīgs burbulis, ko es gribētu saukt par iluzoro ilūziju burbuli. Ar skaļu troksni var sabrukt pamatīga mūra siena, ko es tik “skaidri” redzēju… bet īstenībā tā bija pavisam kas cits vai arī… tās vispār nebija. Tas notiek
Tāda ir mana zeme. Bezgala mīļa. Tuva. Labi zināma, izprotama. Skaidra. Dziļa. Saprotu tās skaņas, tās mūziku, valodu, tradīcijas. Mana zeme. Manas mājas. Mani cilvēki. Mani vecāki, mani senči un senču senči – manas saknes. Mana pagātne, tagadne un nākotne. Mana bērnība un jaunība. Manas asaras, mans prieks un mana laime. Mana ģimene un mani
Ievēro robežas! Tev vispār ir robežas? Valstīm ir robežas. Upēm, ezeriem, jūrām, okeāniem un peļķēm ir robežas. Katrai lietai un vietai ir robeža – kur tā sākas un kur tā beidzas. Cilvēkam arī ir robežas. Citkārt tik izplūdušas, ka tajās var iekāpt, sākties vai beigties, ielauzties jebkurš cits. Citam tās ir striktas, noteiktas, novilktas kā
Svētki ir priekpilni. Tie smaržo – pēc vasaras, zāles un siena, pēc mīļākajiem ziediem, pēc krāsnī ceptiem pīrādziņiem, pēc ēdiena, pēc sīpolu mizām, pēc egļu skujām un degošu sveču vaska. Tie skan – melodijās, ritmos, valsts himnā, zemākās un augstākās notīs, kas raisa priekpilnas emocijas, kas kutina sirdi. Tie skan smieklos un cilvēku priekā. Kopābūšanā.
Kur, ar ko kopā drīkst būt kails? Arī tad, kad ievainojams un jūtīgs, vājš un bezspēcīgs? Kur drīkst būt tad, kad sāp, kad krīt bezjēdzības bezdibenī? Kur drīkst rādīties nesmuks, asarām pietūkušu seju, puņķiem pilošu degunu, sagumzītiem matiem un vienkāršās mājas drēbēs? Tas ir tik neglīti! Klusē! Saņemies! Tas nav pieļaujami! Esi pasaulē ar mirdzošu
Vai ir vēl kāda uzticīgāka būtne cilvēkam, kā suns? Mans Čips bija man līdzās 11 gadus. Sludinājumu sadaļā viņu atrada vīrs. Viņu vēlējās meita, sakot, ka nespēj dzīvot vai mācīties, ja nav suņa. Mēs braucām viņam pakaļ uz Rīgu. Maltas zīda suns. Mūsu attiecības nebija ideālas. Viņam bija sarežģīts veselības stāvoklis – bieži vēma, bija
Tu, mans labais, mīļais, siltais cilvēk! Cik labi, ka tu esi pasaulē, cik labi ir tevi just sev līdzās, jo tas rada sajūtu, ka es neesmu viena, ka man ir vieglāk izturēt šo pasaules smagumu, šīs dziļās sāpes manī… Jo tu esi blakus. Tu vienkārši raugies manī, klausies manī un pieņem mani tādu, kāda es
Nav nekā jēgpilnāka par patiesumu. Tīru, patiesu patiesumu. Vislabāk – skaisto patiesumu. Bet ir arī nesmukais patiesums, ko acis negrib redzēt, āda skart, ausis dzirdēt, deguns un mute baudīt. Ko sirds negrib just. Tad ir problēma. Kur ir patiesums? Kur to var sastapt? Skaisto patiesumu. Es to sastopu dabā. Agrā, dzestrā rītā pie upes vai
Kas vērtīgāks – piepe vai pūpēdis? Kuram augstvērtīgāks saturs? Dzīvildze? Labums? Ilgtspēja? Kurš noderīgāks sabiedrībai? Kamēr šo rakstu un prātoju, piepe un pūpēdis dzīvo. Atrodas tur, kur tiem jāatrodas. Dara to, kas tiem jādara. Dzīvo. Elpo. Izplešas. Varbūt vairojas. Bauda sauli, gaismu un ūdeni, un vētras un vējus. Visu, kas to eksistenci padara iespējamu, vieglāku