Kaut kur pasaulē ir tuksnesis, kaut kur dziļš sniegs un ledāji, kaut kur spīd saule, bet kaut kur valda dziļa tumsa. Kaut kur cilvēku dvēseles silda mīlestība un prieks, kaut kur dzen izmisumā sāpes un ciešanas. Kurā laika līnijā trāpīt? Kā trāpīt? Ko izvēlēties? Kam ticēt? Ko rāda mans kompass? Un pasaules kompass? Kā nolasīt pareizi? Kā sajust un nekļūdīties, vai vismaz ticēt tam, ka kļūdu nav? Nolobīt visu lieko un ar dziļu, atvērtu cilvēcisko kodolu doties ceļā. Tā es gribu. Visu uztvert kā kārtējo ceļa pieturzīmi, un neko vairāk. Garām slīd cilvēki – tik dažādi, cik dažādas ir viņu drēbes un balss. Garām slīd notikumi, attiecības, apstākļi. Lielāki un mazāki. Un es tos vienkārši vēroju, pieņemu, tieku galā un dodos tālāk. Cik jauki tas skan!