Tāda ir mana zeme. Bezgala mīļa. Tuva. Labi zināma, izprotama. Skaidra. Dziļa. Saprotu tās skaņas, tās mūziku, valodu, tradīcijas. Mana zeme. Manas mājas. Mani cilvēki. Mani vecāki, mani senči un senču senči – manas saknes. Mana pagātne, tagadne un nākotne. Mana bērnība un jaunība. Manas asaras, mans prieks un mana laime. Mana ģimene un mani bērni. Esmu neliels dzīpars manas zemes audeklā, neliels piliens manas zemes jūrā. Mana esība, mans darbs, mani nospiedumi ir līnija manas zemes plaukstā. Nedaudz raupjā, bet tik mīļā, siltā un tuvā. Mana zeme ir visi tie cilvēki, kas bijuši pirms manis un kas vēl dzims, visas melodijas un dziesmas, ko sacerējuši cilvēki, kuri savā sirdī nes šo zemi. Kuri dzīvo, strādā un tic šai zemei, nesot to savās sirdīs. Tā ir zaļā, brūnā, zilā, baltā un sarkanā krāsa. Agri rīti un vēlas vakara stundas. Gājputni, kuri dodas prom un pacietīgi atgriežas, lai vītu šeit savas ligzdas un radītu savu turpinājumu. Tā ir jūra, meži, kalni, upes un ezeri, lauki un ielejas, ceļi un takas, ziedi, gliemeži, suņi, pērkons, lietus, saulrieti, vējš un saullēkti. Tā ir mīlestība.
