Divas reizes nedēļā man jādodas ielās, jāuzrunā cilvēki, jālūdz atbildēt uz vienu jautājumu un pie tā visa viņiem jāpiekrīt arī nofotografēties, un tas tiek publicēts.
Aiz muguras pāris mēnešu pieredze šajā nodarbē, bet tik daudz pārdomu, piedzīvojumu, sajūtu šī saskarsme ar cilvēkiem radījusi! Ja jautājums saistīts ar tobrīd aktuālu notikumu, nereti cilvēki atbild, kad tas nav saistīts ar vienu cilvēku, bet gan parāda visu sabiedrību. Un tā man gribas teikt arī par piedzīvoto ielās. Tur parādās tas, kāda ir sabiedrība man līdzās. Tā ir piekususi, agresīva, nevērīga, draudzīga, uzmanīga, aizdomu pilna, laipna, ar ētisko, bez ētiskās izjūtas, jautra, zinātkāra, inteliģenta, pliekana, uz sevi vērsta, plaši domājoša, steidzīga – galīgi bez laika pievērsties kaut kādam jautājumam, nabaga, bagāta, vienkārša, iedomīga, cieņpilna, bez cieņas… tāda raiba. Reizēm jūtos ļoti iedvesmota, reizēm – pretēji.
Lai iegūtu 4 šādus viedokļus, visbiežāk nepieciešamas 40 minūtes. Kādā lauku pagastā stundas laikā 2 cilvēki atteicās runāt, bet citus nesastapu, devos uz blakus pagastu, kur vairāk cilvēku. Visbiežāk intervijas ievācu pie lielveikaliem, kur vairāk sabiedrības. Parasti saruna ir apmēram 4 minūtes gara, bet citreiz iestiepjas garāka. Cilvēks, jūtu, grib parunāties, izteikties. Citreiz baidās, ka nepasaka “ne tā”, visbiežāk atsaka viedokli, jo jābildējas. Gadījās, kas vecs vīrs kādā pagastā bija tik priecīgs, ka kāds viņam pajautāja, kā iet dzīvē… noslēgumā viņš pateicās, ka parunājos un atzina, ka šī diena nu gan būs laba. Bet reiz pēc atbildes noskaidrošanas kāds mani aicināja iedzert alu. Vienā reizē jaunāks cilvēks gribēja atbildi pajautāt chatgpt, lai gan jautājums nebija nekāds sarežģītais. Bail kļūdīties, bail izklausīties muļķis… Reizēm “uzduros” pārsteigumiem, kad cilvēka ārējais izskats nemaz neliecina/nesakrīt ar to, kas nāk no viņa mutes. Reizēm ielās rodas tēmas rakstiem. Visbiežāk cilvēki atmet ar roku, nemaz nenoklausoties, ko viņiem saku.
Reiz saskāros ar agresiju un domāju – kāpēc es esmu šeit, kāpēc šo daru? Sapratu. Iziešana no komforta zonas, nostājoties šīs sabiedrības priekšā un piedzīvojot visu to, kas no tās nāk un kāda tā ir, rada jēgpilnības un spēcinošu sajūtu. Tā rūdījās tērauds.