Tu, mans labais, mīļais, siltais cilvēk! Cik labi, ka tu esi pasaulē, cik labi ir tevi just sev līdzās, jo tas rada sajūtu, ka es neesmu viena, ka man ir vieglāk izturēt šo pasaules smagumu, šīs dziļās sāpes manī… Jo tu esi blakus. Tu vienkārši raugies manī, klausies manī un pieņem mani tādu, kāda es esmu. Es varu tev uzticēties un justies droši. Tu neko nepieprasi no manis un tev neko no manis nevajag, tikai lai esmu tev līdzās. Aiz manām bruņām, aizsardzības kārtām un čaulām, cietokšņiem, kas uzcelti aizsargājoties, šīm skumjām manās acīs tu redzi manu dvēseli – kā mirdzošu, tīru, patiesu kamoliņu, no kura plūst dzidra gaisma, kas mīl un grib just mīlestību sev apkārt, tīrumu, siltumu, tuvumu. Cik labi, ka tu esi man blakus, līdzās, ka tu redzi mani tādu, kāda es esmu un redzi skaisto manī pirmkārt. Ka tev nav vajadzība mani izlabot, ka tu neilgojies pēc manis citādākas, bet ka tev ir ļoti labi un pietiekami ar mani tādu, kāda es esmu. Es gribu smieties ar tevi, vieglumā dziedāt, kopā baudīt dzīves skaistumu, priecāties par taviem sasniegumiem, izdošanām un veiksmēm, par taviem ikdienas darbiem, ko paveic. Cik labi, ka tu esi pasaulē! Ka tu redzi mani. Ka tu jūti mani. Cik ļoti, ļoti labi, ka tu esi.
