Vai ir vēl kāda uzticīgāka būtne cilvēkam, kā suns? Mans Čips bija man līdzās 11 gadus. Sludinājumu sadaļā viņu atrada vīrs. Viņu vēlējās meita, sakot, ka nespēj dzīvot vai mācīties, ja nav suņa. Mēs braucām viņam pakaļ uz Rīgu. Maltas zīda suns. Mūsu attiecības nebija ideālas. Viņam bija sarežģīts veselības stāvoklis – bieži vēma, bija caureja. Mēs pat bijām gatavi no viņa atteikties, jo mājās bija mazs bērns, kurš rāpoja, bet visur suņa kakas un vēmekļi. Konsultācija ar citu vetārstu un padoms gatavot pašiem viņam pārtiku situāciju mainīja. Un mums bija iespēja būt līdzās 11 gadus. Viņš aizgāja 2026. gada 10. janvārī. Pēkšņi, ātri, bez ilgstošas mocīšanās. Viņa acis vienmēr uz manīm raudzījās tieši šādi – ar patiesu mīlestību. Kad es mazgājos dušā, viņš vienmēr raudāja pie vannasistabas durvīm, prasoties iekšā. Tiekot iekšā, viņš apgūlās iespējami tuvāk dušai un vai nu raudzījās uz mani, vai vienkārši gulēja. Neviens nekad nav izjutis tādu vajadzību būt tik cieši blakus man. Kad es devos uz dārzu – vai tā būtu svelme, vai lietus, viņš vienmēr man sekoja un gulēja turpat blakus. Kad es lasīju kolorado vaboles un kartupeļu laksti bija izauguši augstāk par ceļiem, bet viņa augumam krietni pāri, viņam tas nebija šķērslis, lai sekotu man ik uz soļa turpu šurpu pa vagām. Ja devos ārā ziemas spelgonī, viņš no tā nebaidījās, bet vienmēr devās līdzi. Vai no otra cilvēka var piedzīvot tādu uzticību, tādu pieķeršanos, tādu pieņemšanu? Kādā reizē, kad bijām ciemos, viņam uzbruka kaķis. Es paņēmu savu suni rokās, cieši piespiedu sev klāt, bet kaķis, lai tiktu viņam klāt, vairākas reizes leca augšā pa manām kājām, ar nagiem dziļi ieķeroties manā miesā. Par šo notikumu vēl aizvien atgādina rētas uz manām kājām. Es kliedzu, cik spēka. Nenormāli sāpēja. Pēc tam devos uz slimnīcu un saņēmu trakumsērgas poti. Ceru, ka manī nedzīvo trakumsērga. Bet laikam to manītu, ja būtu 🙂 Bet es turēju cieši savu suni. Es toreiz viņu pasargāju. Savu draugu. Savu sargu. Ceru, ka tā nebija vienīgā reize, kurā kaut nedaudz atdarīju viņam viņa nesavtīgo suņa kalpošanu man. Manā tuvumā viņš jutās droši un pasargāts. Vismaz lielākoties. Šajā tuvumā un attiecībās daudzu gadu garumā es iemācījos atbildību, ka mēs patiešām esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Ka pieņemtie lēmumi var tikt pārskatīti, jo ir arī citi risinājumi. Katru dienu es piedzīvoju un jutu viņa milzīgo, silto suņa sirdi, viņa patiesās, dziļās acis, viņa tuvumu – pilnīgu, patiesu un dziļu uzticību un mīlestību. Absolūtu.
