Reizēm paraudzīties uz pasauli sev apkārt ar apzināti atvērtām acīm var būt… pārsteidzoši. Ar lielu blīkšķi var pārplīst milzīgs burbulis, ko es gribētu saukt par iluzoro ilūziju burbuli. Ar skaļu troksni var sabrukt pamatīga mūra siena, ko es tik “skaidri” redzēju… bet īstenībā tā bija pavisam kas cits vai arī… tās vispār nebija. Tas notiek tad, kad, uz čiekuru skatoties, tu domā redzam arbūzu. Tavā iztēlē tas ir absolūts arbūzs! Tam jābūt arbūzam – tik sulīgam, sarkanam, garšīgam, pieklājīgi apaļam. Bet, ieskatoties šajā arbūzā ar apzināti atvērtām acīm – hops, nekā! Izrādās čiekurs. Tas taču ir absolūti kaut kas cits! Ko darīt? Un ko darīt, ja, uz tevi raugoties, kāds grib redzēt orhideju? Tu negribi būt orhideja un tu neesi orhideja! Jo tu esi maijpuķīte. Tāpat kā čiekurs nav arbūzs. Maijpuķīte- trausla, spēcīgi iesakņojusies mežainajā, skujām piebirušajā, sūnu klātajā zemē ar savu vienīgo, stipro kāju. Starp mellenājiem un citām maijpuķītēm, kur ir tās īstā un patiesā vieta būt. Tik ļoti, ļoti smaržo un reibina. Paradokss. Maijpuķīte un čiekurs. Spogulis.
