Filmā “Avatars” ir tāda epizode, kur cilvēks, lai spētu dzīvot avataru pasaulē, iziet pieņemšanas procesu mežā, ko vada avatara-cilvēka sieviete. Man šis moments īpaši palicis atmiņā. To atceros ikreiz, kad atrodos dziļi mežā, apsēžos sūnās un paveros koku galotnēs. Tāda patiesas dzīvības dzīvotne, tāda tīra, dzidra enerģētika. Tad iedomājos mirkli no filmas un ilgojos piedzīvot ko līdzīgu – saplūstot ar pulsējošo, bezgalīgo, tīro meža dzīvotni, dziedināt savas būtības ķermeni. Dziedināt katru savu šūnu, cīpslu, nervu šķiedru, katru savu smadzeņu molekulu. Dziedināt savas līdzšinējās esības, savu pagātni, kļūstot tīra, brīva, patiesi dzidra. Iegūt spēju un spēku ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir. Bez pagātnē sakņotām reakcijām, bez pārdzīvoto sajūtu impulsiem, bez slimajām un nevajadzīgajām pārliecībām, bez šaubām un bailēm.
