Apsēžos uz sola mežā. Vēroju apkārtni, līdz skatiens apstājas pie manām kājām. Pie maniem apaviem. Tad rokām. Cik gan brīnišķīgi, ka man ir dota iespēja piedzīvot šo pasauli. Iet šīs pasaules ceļus. Braukt ar mašīnu. Ar mocīti kopā ar vīru – piedzīvot vēju visapkārt, smaržas un smakas, ļauties putna brīvībai un ātrumam… Cik brīnišķīgi labi, ka man ir kājas. Ka man ir rokas. Apskaut un rakstīt. Sataustīt un darīt. Cik fantastiski, ka man krūtīs ir sirds. Kā kokam ir saknes, man ir sirds sajust. Sevi. Citus cilvēkus. Dažādas emocijas. Un mana sirds ir īpaši jutīga un jūtīga – viegli reaģē un dziļi jūt. Cik labi, ka man ir galva. Tur gan ir zināma nekārtība, bet tāpēc man ir šie dzīves ceļi, pa kuriem iet un ejot piedzīvot tik daudz ko, lai vienlaikus šajā galvā iedibinātu kādu zināmu sistēmu, kārtību. Dzīves neparedzamība ir interesantākais piedzīvojums un brīnums, bet reizēm arī bailes, jo nekad neviens nevar zināt, kas to sagaida, kas notiks, kādi notikumi vai cilvēki nāks pretim. Nekad nevar zināt, ko gaidīt, kā sagatavoties. Lai nebūtu kļūdas. Un sāpes. Un vilšanās. Un kāda balva ir, ja cilvēkam ir sirds, galva, rokas un kājas.
