Es domāju par savu vectēvu – opi Andreju. Viņš nomira pirms 21 gada, 2005. gadā. Vasarā. Laikā, kas viņam pašam vienmēr bija darbiem bagātākais laiks. Mans vectēvs bija šoferis jeb, pareizāk, autovadītājs.
Manas spilgtākās atmiņas par viņu ir no vasaras laika. Viņš strādāja kolhozā Lāčplēsis un veda graudus smagajā mašīnā. Lauku nokulšanas laiks bija īpaši saspringts. Darbs nereti ietiecās līdz vēlām, vēlām vakara stundām. Mēs, bērni, kādreiz arī iekāpām smagās mašīnas piekabē un varējām izbraukt kādu gabaliņu. Viņa mašīna bija tumši zila un rūca tik skaļi, ka to varēja dzirdēt jau labu gabalu, pirms viņš iebrauca mājas pagalmā. Bija mēneša dienas, kad vectēvam bija jānodod atskaites. Tad viņš rūpīgi nomazgāja lielo virtuves galdu, noņēma savu lielo rokas pulksteni ar brūno siksniņu, sakārtoja to sev blakus, lai labi varētu saredzēt ciparnīcu. Visu galdu nokrāva ar dažādiem papīriem, tos pētīja un rakstīja ciparus garās tabulās, laikam nobrauktos kilometrus un darbus. Neviens tad viņu nedrīkstēja traucēt.
Īpašs brīdis, kas man saistās ar lielo virtuves galdu, bija reizes, kad vectēvs skuva bārdu. Virtuves skapī, īpaši atvēlētā vietā, glabājās visi vectēva bārdas skūšanas piederumi – paliela otiņa, ar ko uz sejas uzklāt putas, metāla trauciņš, skuveklis, skūšanās putas un spogulis. Metāla trauciņā vectēvs lēja tikko uzvārītu ūdeni un tajā skaloja skuvekli. No ūdens cēlās garaiņi, un, tiklīdz tas pārstāja kūpēt, opis ūdeni uzvārīja no jauna un atkal ielēja trauciņā. Tā vienas skūšanās laikā varēja notikt pat vairākas reizes. Opis bārdu dzina agri no rīta. Viņš vēl nebija apvilcis dienas drēbes, tikai nelielu, baltu apakškreklu. Neatceros, kā tieši viņš uzklāja putas uz sejas, bet tās arī, iespējams, iejauca atsevišķā traukā un ar otu rūpīgi uzzieda uz sejas. Kad putas skalojamā metāla traukā noplaka, tajā virs ūdens peldēja mazi, melni bārdas rugāji. Priekšā uz galda opim bija spogulis ar kājiņu. Un viņš visu šo procesu veica, stingri raugāmies uz sevi šajā nelielajā spogulītī, ik pa brīdim pagriežot seju un nostiepjot ādu vajadzīgajā virzienā. Vectēvu reti redzēju ar bārdas rugājiem, tātad šis process pie lielā virtuves galda bija samērā regulārs.
Atceros, vectēvam garšoja kafija, kas aplieta ar tikko vārītu ūdeni. Karstu kā elle. Viņš pastiepa garas lūpas pie krūzītes un to uzmanīgi iestrēba. Brīnums, kā neapplaucēja muti! Bet tā laikam bija norūdīta. Kad atnāca kāds ciemiņš, viņš vienmēr tika aicināts pie lielā virtuves galda, tas rūpīgi noslaucīts un virsū dāsni likts virsū viss, kas vien tajā brīdī mājās bija. Opis vienmēr sēdēja galda galā, tā bija vieta, ko neviens cits nekad neatļāvās ieņemt.
Opi reti kad varēja satikt pie televizora. Tikai pēdējos gados, kad veselība vairs neļāva būt tik aktīvam, kā ierasts. Pārcilājot atmiņas, es opi satieku, sēžam traktorā apstrādājot laukus, malkas šķūnītī, zāģējot un rūpīgi krāmējot malku lielās grēdās, lai ziemā ar to apkurinātu savām rokām celto lielo ģimenes māju, pie dzeltenā žigulīša stūres vai kaut ko kārtojam savā garāžā, kur katrai skrūvei, dēlītim un instrumentam bija sava vieta un noteikta kārtība.
Domājot par opi, man nāk prātā vārds Cilvēciskums. Jo opis nekad nepabrauca nevienam ceļmalā ejošajam garām. Viņš vienmēr piestāja un aizveda mājās. Manuprāt, viņš bija labs sarunu biedrs. Viņam interesēja, kā iet sastaptajam cilvēkam. Viņš mīlēja visus mājdzīvniekus tik sirsnīgi, ka turpat ar katru izveidoja ciešas attiecības. Vai tas būtu suns vai vista, vai nūtrija, vai sivēns, bet viņš pret katru izturējās ar cieņu, daudzus uzrunāja vārdā, aprunājās ar tiem un samīļoja. Kad notika “cūku bēres”, viņš devās prom no mājas, jo viņa jutīgā sirds nespēja izturēt šo pasākumu. Es ceru, ka opis savā dzīvē izjuta jēgpilnību. Ka attiecības ar cilvēkiem un darītais darbs viņam sniedza patiesu prieku un gandarījumu. Jo, šķiet, tieši to esmu no viņa mācījusies – atrast jēgu tajā, ko dari, un saredzēt vērtību cilvēkos, kas ir tev līdzās. Un varbūt tieši tas ir tas, ko man dots no viņa paņemt un nest tālāk. Tiekoties ar cilvēkiem, uzklausot viņu stāstus, redzot viņu darbus, iepazīstot viņu skatījumu uz pasauli, es jūtu, ka nesu pasaulē kaut ko, ko varu apzīmēt ar vārdu CILVĒCISKUMS. Tā ir mīlestība pret cilvēkiem, silta, jēgpilna, dziļa mijiedarbība, ieraugot viņos, viņu darbos šo cilvēcisko izpausmi, izlaižot to dziļi caur sevi, piefiksējot to raksta veidolā un nesot citiem cilvēkiem. Jēgpilnību es redzu saskarsmē ar cilvēkiem. Cik stipri, iedvesmojoši, patiesi cilvēciski, silti var būt cilvēki un tas, ko viņi dara, kā viņi strādā, kā raugās uz pasauli, kā īsteno un piedzīvo savu dzīvi, un rada savas vērtības. Un man ir dota iespēja tās ieraudzīt un arī piedzīvot, par tām rakstot. Turklāt nodot tālāk. Šajā mijiedarbībā un stāstu nešanā pasaulē izjūtu tik ļoti lielu jēgpilnību, par ko esmu patiesi pateicīga. Man ir ļauts būt sīciņai saiknei starp cilvēkiem, pašai ar katru no tiem bagātinoties nekādā valūtā neaprēķināmā vērtībā un nospiedumos.