Dažkārt, skrienot pa savām meža takām, sajūtu vēlmi apstāties, palēnināt soli un vairāk pievērsties pašam mežam. Kādā meža ielokā ir sols. Man patīk uz tā apsēsties. Domāt. Un ieraudzīt. Un man pretī, tāpat kā es uz viņiem, uz manis skatās koki. Koki ir fantastiski. To ir tik daudz! Īpaši Latvijā. Cilvēks, kā jau pasaules varenais, gan lielākoties uz to skatās kā uz materiālu – ko no tā var izgatavot, varbūt iegūt siltumu vai zem tā paslēpties… Bet, ja uz koku skatās kā uz līdzvērtīgu būtni, no koka var daudz ko mācīties. Cik vienkāršs un reizē skaists tas ir! Viņš dzīvo savu koka dzīvi, vienkārši ir, un neprāto daudz, vai viņam ir vai nav vieta būt pasaulē. Ir iesēta sēkla, un viņš pieņem savu augšanu kā vienīgo patiesību, kura nav apstrīdama. Koks pieņem pasauli, arī citus kokus, dzīvniekus, putnus, arī cilvēku pie savām kājām. (Cik jocīgi! Koks ir tik liels, ka cilvēks viņa mērogam ir gluži kā skudra.) Koks pieņem sauli, svelmi, lietu, krusu, vēja brāzmas, sniegu, zibens šautras. Viņš vienkārši dzīvo savu klusās būtnes dzīvi. Reizēm pačab gan. Bet kokam ir saknes, kuras neviens neredz. Un tās savijas ar citu koku saknēm. Caur saknēm koks ir saistīts ar citiem kokiem, pat tālu no sevis. Daudzu desmitu gadu garumā koks, ja vien to nav nogāzusi pati daba vai cilvēks, uzsūc pasaules informāciju, citu koku informāciju. Un man būtu interesanti uzzināt, kāda gan pa šiem “vadiem” – saknēm plūst informācija? Varbūt koki citiem kokiem stāsta par cilvēku ceļiem? Piemēram, rudlapu bērzs meža X sektorā saņem ziņu, ka citā sektorā ieradies cilvēks ar zāģi un sāk zāģēt citus kokus? Vai, piemēram, līdz sudrabmizas apsei nonāk ziņa, ka pie lielās egles – mātes stumbra uz ceļiem nokritis cilvēks, raud un čukst kādus nesaprotamus vārdus, lūdzot pēc mierinājuma? Un visi šajā tīklā esošie koki, saņemot šo ziņu, esot augsti attīstītas, labsirdīgas un pacietīgi pasauli un cilvēku mīlošas būtnes, iedarbina savu mīlestības un došanas enerģētisko plūsmu, sūta impulsu nabaga cilvēka sirdij, lai tā spēj sajust pasaules un savu varenību un spēj pieņemt savu situāciju, lai kāda tā arī būtu. Lai gan tajā pašā laikā cits cilvēks turpat netālu turpina zāģēt citu koku ģimenes locekļus… Varbūt tā notiek mežā? Varbūt pat koku sakņu tīklojums, piemēram, Polijā ziņo kokiem Latvijā, ka tur notiek ugunsgrēks, stāsta par savām ciešanām un novērojumiem? Vai arī par prieku, piedzīvojot kārtējo skaisto saullēktu savā apvidū? Visādi var būt… Bet koki ir tādas interesantas būtnes. Vareni, lieli, smalkas sistēmas, un reizē trausli un ievainojami. Nevar bez mitruma un gaismas. Gadalaiku ietekmē ir nepārtrauktā mainībā, nepārtrauktā dzīvības ciklā. Un vienmēr zina, ka klāt ir pavasaris. Un jāraisa pumpuri.
