Svinot ģimenes svētkus, divatā devāmies ceļā. Tas bija pārsteigums, ašā ideja. Baudīju ar prieku un pateicību. Aizbraucot uz Pērnavu, gājām pastaigā pa garo molu. Radās sajūta, ka ceļā nāk zīmes. Tās vienkārši krita acīs, krita manā ceļā. Un atgādināja, stāstīja, raisīja atmiņas un sajūtas par ceļu aiz muguras. Pērnavā ir tāda vieta – patālu jūrā iestiepjas lieliem akmeņiem klāts mols. Meklējot informāciju, uzdūros leģendai – ar mīļoto jādodas līdz mola galam, kur jūtas jāapliecina ar skūpstu, un mūžīga mīlestība garantēta. Cik jauki! Dodamies!
Sākumā mola ceļš nelikās garš, tomēr prasīja diezgan daudz laika un enerģijas. Bija jūnija sākums, darba nedēļas noslēgums, pēdējās darba dienas pēcpusdiena. Mūsu kāzu gadadienas 22. gadskārta. Pārsteidzoši silts, saulains, patiešām skaists laiks. Bezrūpīgi cilpojām no akmens uz akmeni, ar smaidu veroties zilajās debesīs. Līdz acīm pavērās skats, ko redzēju pirmo reizi mūžā – uz pavisam neliela akmens pašā mola sānā gulēja beigts ronis. Viņam galvā bija divi caurumi, no kuriem ūdenī viļņojās kaut kāds ķermeņa šķidrums, kas, ūdenim kustoties, iestiepās ūdens vilnī un atkal galvā atpakaļ. Šis skats nebija tāds, pie kura gribas kavēties. Bet tas lika domāt par to, cik daudz nesmuku lietu ir dzīvē, arī laulībā. Gribas novērst acis, domāt, ka neredzu, aizgriezties, bet tas tur ir – nesmukums, neērtība. Rozā brilles kādu laiku visu padara bezrūpīgu un vieglu, bet tad – nesmukumi uzglūn viens pēc otra. Dažiem tos izdodas samērā viegli noslaucīt, tikt pāri, aizmirst, citiem – grūtāk. Kā dziesmā – “liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama”. Forši, ja tā izdodas. Visiem bēdu akmeņiem iet pāri dziedādamiem. Manuprāt, nesmukumi laulībā ir cilvēka patiesā daba, ko redzi un iepazīsti, trigeri, ko otrs izstaro tevī, otra pieņemšana un izpratne, slimības un vājumi, ar ko nākas saskarties,, pārdzīvojumi un neveiksmes, traģēdijas un zaudējumi, vilšanās un visas citas cūcības, un tajā visā jāspēj saglabāt cieņu, uzticību, paļāvību, komandas sajūtu. Tādiem nesmukumiem jāspēj kopā iziet cauri.
Skatoties uz šo nesmuko roņa skatu, jādomā par nāvi. Nāve ir neatgriezeniska. Kur nāve, tur vairs nav dzīvības, dzīvā, BET – kur nāve, tur vieta rasties kam jaunam, citam. Nedrīkst uz nāvi skatīties ar ilūzijām – “tūlīt atdzīvosies”, “tā tikai izskatās pēc nāves”, “nav jau nemaz tik traki” vai tml. Nāve ir nāve. Traģiska, bēdīga, līdz sirdij skumja, zaudējums. Neatgriežamība. Un tajā pat laikā – tajā rodas vieta kam citam.
Te pēkšņi starp mola akmeņiem ieraudzīju sarkanu ķiveri. Kā celtniekiem objektā, lai nekas neuzkrīt uz galvas. Tomēr, ja uzkrīt – lai galva nav galīgi pušu un izdodas saglabāt dzīvību. Kā ķivere vispār tur nonāca? Gāja kāds celtnieks ar to galvā – nokrita, aizmirsa, vai kādam izkrita no somas, vai ūdens to ieskaloja starp akmeņiem? Turklāt sarkana! Nevis balta, dzeltena vai vēl kādā citā krāsā! Ko man tā saka? Viens variants – “Neuztraucies, tu esi pasargāta!” Otrs variants: “Paņem šo ķiveri, tev vēl tā būs vajadzīga!” Protams! Nekas nav viennozīmīgs!
Nekas aizdomīgs turpceļā vairs nekrita virsū. Galā bija skaisti. Ne diez ko ērti, bet – cik tālu acis spēja saredzēt, pletās jūra, ik pa laikam ieķērcās putni. Te ir viņu mājas. Varēja redzēt kuģīšus, laiviņas, jahtas, kas savā gaitā šūpojās ūdens viļņos. Cita ātrāka, cita – lēnāka. Un tad notika TAS. Mūžīgās mīlestības apsolījums – skūpsts. Kāda gan cilvēku rinda stāvētu uz šī mola, ja šī vieta to nodrošinātu. BET – vai kāds ir veicis pētījumu par šo tēmu? Cik pāru līdz tam galam vispār aiziet? Cik no tiem zina leģendu? Cik saskūpstās tāpat vien, aiz skaistuma, cik – zinot leģendu? Cik tur aizzagušies slepeni, bet mājās gaida sieva vai vīrs “pēc papīriem”? Diez vai kāds to ir pētījis… Man būtu interesanti uzzināt rezultātus. Bet tādā gadījumā sabruktu leģendas mistiskais spēks un ticība. Dažos tikai, protams.
Nu jā…atpakaļ nākot, gar mola kreiso krastu, baidoties no cilvēkiem, kas tuvojas, ūdenī iepeldēja pīle ar mazuļiem. Netālu no tiem – divi graciozi gulbji, cieši viens otram līdzās. Manā prātā atausa rīts, apmēram 4 no rīta, kad pa meža ceļu traucāmies kopā uz dzemdību māju. Pasaulē gaidījām ierodamies savu trešo meitu. Nācās apstādināt lielā ātrumā vadīto auto (lai paspētu laikus) meža vidū, jo pāri ceļam devās pīle ar mazuļiem. Tas bija skaists, dzestrs 5. jūlija rīts pirms nepilniem 6 gadiem. Un tādas traukšanās bijām piedzīvojuši vēl divas reizes. Vēlāk, dodoties Pērnavas ielās, uz kādām durvīm pie pašas ielas es ieraudzīju skaitli 3. Atkal domāju par savām trim meitām. Neticami un brīnumaini, ka pēc manis, no manis nākdami, pasaulē dzīvo trīs cilvēki, manis radīti. Kāda svētība, piepildījums, brīnums, jēgpilnība, arī atbildība un pārdzīvojumi tas ir.