Kur, ar ko kopā drīkst būt kails? Arī tad, kad ievainojams un jūtīgs, vājš un bezspēcīgs? Kur drīkst būt tad, kad sāp, kad krīt bezjēdzības bezdibenī? Kur drīkst rādīties nesmuks, asarām pietūkušu seju, puņķiem pilošu degunu, sagumzītiem matiem un vienkāršās mājas drēbēs? Tas ir tik neglīti! Klusē! Saņemies! Tas nav pieļaujami! Esi pasaulē ar mirdzošu smaidu, dzīvesprieka pilnu, radošu, iedvesmojošu garastāvokli, gaumīgi ģērbts, vēlams savu biometrisko rādītāju pieskaņotā krāsu paletē, ar frizūru, sakopts, esi patīkams sarunu biedrs, realizējies dzīvē, mirdzi savos talantos, dod pasaulei labāko sevis daļu! Jā! Tad tu drīksti nākt pasaulē, tad tu drīksti rādīties. Tad no tevis ir jēga. Jā, skaisti. Brīnišķīgi. Maksimāli jēgpilni. BET… dažkārt atliek ielīst sava apvalka čaulas kodolā, aplaizīt rētas, izsāpēt savu sajūtu okeānu, izjust, būt tur savā klusumā un savā nesmukumā. Un tad nākt. Skaists.
