Pēdējā laikā gan tv, gan sociālajos tīklos esmu dzirdējusi, redzējusi ierakstus, ko stāstījuši, publicējuši vīrieši. Savos stāstos viņi runā par to, cik ļoti skumst pēc mirušās sievas. Tagad jātiek galā ar visu pašam. Viņi raksta, cik skaistus ziedus un regulāri nes uz kapiem, kādu pieminekli tur uzbūvējuši, lai godinātu šo fenomenālo sievieti. Ka tādas pasaulē otras nav un diez vai tādu otru vēl sastaps… Cik skaisti! Es domāju. Cik no visas šīs uzmanības šie vīrieši veltīja savām sievām, kad viņas bija līdzās? Cik viņi patiesi redzēja savas sievas tad, kad viņas bija dzīvas un blakus?
