Vakar bija Senioru diena. No rīta, dodoties mājās pēc rīta skrējiena mežā, radio to atgādināja, un es aizdomājos par savu vismīļāko senioru. Tā ir mana vecmāmiņa jeb ome, kā dažkārt viņu saucu. Vēl es saku – mūsu cilts māte. Mūsu saimes galvenā sieviete Albīne Kuģeniece. Es viņu ļoti apbrīnoju. Un bezgalīgi mīlu. Viņa man ir ļoti svarīga.
Kad es biju maza meitenīte, mamma studēja Daugavpilī, un es daudz laika pavadīju pie vecvecākiem Lielvārdē. Viņi mani mīļoja, veda uz bērnudārzu un rūpējās. Pēc tam, kad mamma sāka strādāt par skolotāju Lēdmanes skolā un mēs tur dzīvojām, arī tad visas brīvdienas pagāja vecvecāku mājās Lielvārdē. Tur es iepazinu lauku dzīvi – bija plaši lauki ar dārzeņiem, ogām, ābeļdārzu, pļavas un vēlāk siena laiks, dažādi dzīvnieki un daba visapkārt. Mēs ar brāli dažkārt tur mēdzām sastrādāt blēņas, kas patiesībā, protams, nemaz nebija blēņas, tikai bērnu zinātkāre un radošais piegājiens, un ome nekad par šiem “pasaules pētījumiem” uz mums nebārās.
Ome vienmēr ir ģērbusies un ģērbjās kleitās un svārkos, un viņas spoguļskapītī vienmēr bijušas smaržas un rotas. Mājās viņai vienmēr bija aplikts priekšauts, jo viņa daudz rosījās pa virtuvi. Man atmiņā iespiedušies saules pielieti rīti, kad virtuvē uz lielā galda viņa lielā bļodā, miltiem putot, gatavoja rauga mīklu. Tas bija process, kas aizņēma vairākas stundas. Ar nepacietību gaidīju, kad beidzot mīkla būs gatava. Bet apmēram procesa vidū mīklai vēl vajadzēja “piešaut”, kā ome teica, nedaudz izkausēta sviesta, tas jāiemīca un atkal jāļauj uzrūgt. Mīklas bļoda bija apklāta ar baltu dvielīti, un, tiklīdz mīkla sasniedza bļodas malas, dvielītis līdz ar to arī sāka celties augšup. Tā bija zīme – mīkla beidzot ir gatava. Tad no tās tapa vai nu pīrāgi, vai plātsmaize, vai bulciņas, kas mutē izkusa un ļoti ātri pazuda no lielās māla bļodas. Es dažkārt palīdzēju – gatavojot kanēļa maizītes vai ar speciālu metāla formiņu izspiežot pīrādziņus. Tagad es tos gatavoju pie savas ģimenes galda.
Un, ja man ir nepieciešams kāds padoms, esmu tik pateicīga, ka man ir kam pavaicāt – kā pareizi borščs jāvāra, kad labāk sīpolus novākt, siltumnīcā ieperinājušās kaut kādas vaboles – ko darīt, un tamlīdzīgi jautājumi. Un, ja kaut kas nav saprotams telefonsarunā, mēs sazināmies videozvanā, lai redzētu tieši kas un kā ir noticis. Mana ome ir kā citiem izdevums “100 labi padomi”, turklāt tikai telefona zvana attālumā. Ome arī visu zina par dārza darbiem. Lai arī dārzā vairs nestrādā, viņai vienmēr mājās ir īpašs dārza kalendārs, kurā viss atzīmēts – kad ko stādīt, kāda diena tā ir pēc Mēness kalendāra un tamlīdzīgas lietas. Atliek piezvanīt – un dabūsi atbildi.
Kad biju maziņa, tieši ome bija tā, kura ar mani devās diendusā. Tā viņai bija svarīga. Smejoties pirms tās viņa vienmēr teica: “Es eju piec’ minūt’ pagulēt, bet jūs ik pēc pusstundas apmaisiet putru.” Un es gulēju viņai blakus viņas un opja lielajā gultā. Līdz iemigu, es ilgi vēroju gleznu viņas istabā pie sienas. Tā bija meža ainava ar kokiem. Es iztēlojos, kā tas varētu izskatīties dzīvē un kas tajā varētu notikt… Varēju viņai piekļauties, un man šī sajūta asociējas ar siltu, mīkstu maizīti.
Pirms jaunā mācību gada mēs abas braucām uz Rīgu pirkt man kurpes. Viņa smejoties teica, ka tas ir kaut kas nenormāls, jo es ilgi nevarēju izvēlēties, tieši kuras kurpes es gribu. Bet tas nebija tāpēc, ka biju izvēlīga, bet gan tāpēc, ka es vienmēr apsvēru, cik ilgi tās man kalpos, vai būs gana praktiskas un tamlīdzīgi. Kad vēlāk man dzima bērni, ome vienmēr izpalīdzēja, pieskatot viņas slimošanas laikā. Turklāt mana ome izaugusi trīs māsu ģimenē, viņai ir trīs meitas un arī man ir trīs meitas 
18. oktobrī manai omei paliks 82 gadi. Viņa aizvien ir ļoti čakla saimniece. Viņas pīrādziņi, marinētas ceptas zivtiņas, dažādi saldie ēdieni… īsti vēdera prieki! Apbrīnoju viņas aizrautīgo zinātkāri par pasauli – viņa skatās dažādus raidījumus, daudz lasa, zina visu par dažādiem augiem, pat var izskaidrot dažādu sapņu nozīmi, ar prieku dodas uz koncertiem vai teātri… Viņai traki patīk sēņot. Apbrīnoju viņas gaumes izjūtu. Viņas enerģiju. Viņā nav rimis darba cilvēka gars – viņa turpina adīt cimdiņus Omes kažoki un iešūt tajos siltus kažociņus, kas kalpo daudzus gadus.
Arī es vēlētos savās mājās un savā ģimenē spēt radīt tādu sajūtu, kā viņa spēja savās mājās. Visos svētkos viņas mājās smaržoja pēc pīrāgiem, Ziemassvētkos – egļu skuju aromāts, jo vienmēr istabā bija rotāta lielā egle, piparkūku smarža, Jāņos – visa saimniecība izrotāta ar meijām, pilns galds dažādu ēdienu, sabrauca ciemiņi – ģimenes draugi, un vienmēr svētkos bija smiekli, prieks, patiesa un tuva kopības sajūta.
Atradu bildi, kur man ir kādi 4 gadi un es sēžu ar savu mīksto zilonīti un vēroju, kā ome cep savus izcilos pīrādziņus. Vēl tādu, kur ome ir savā puķu dārzā. Viņai vienmēr ļoti patikušas puķes, un ar visu, kas saziedēja vai izauga viņas dārzā, viņa dāsni dalījās ar citiem. Un vēl vienu bildi, kur esam kopā manā dzimšanas dienā šogad martā. Norunājām visas trīs – es, mamma un ome – tikties kafejnīcā. Cik skaists bija šis mirklis – mēs sēdējām, ēdām šo un to, un parunājāmies… Viņa man uzdāvināja skaistu samta somiņu, ko paņemt, kad došos uz teātra izrādēm. Viņa aizvien, aizvien nebeidz domāt par citiem un turpina dot. Mana ome ir fantastiska! Man vēl jāiemācās izkopt sava gaumes izjūta, lai šajā jomā es nedaudz varētu viņai līdzināties. Vēl jāmācās, lai manās mājās savai ģimenei un draugiem spētu radīt to sajūtu, kādu viņa prata radīt. Vēl jāmācās dzīvot, lai arī es prastu dot tādus “100 padomus” visdažādākajās dzīves situācijās, kā to prot viņa. Viņa parādīja, kas ir ģimenes tradīcijas, kas ir mājas, kādai jābūt saimniecei. Viņa ir mana stiprākā sakne, mana ciešākā un tālākā saikne ar maniem senčiem. Siltā, drošā azote. Mīlestība.
