Pēkšņi man priekšā pāri ceļam pārskrēja vāverīte. Es nodomāju – cik brīnumaina šāda tikšanās! Protams, nav jau nezin kāda eksotika. Piemēram, anakonda, cūkdelfīns vai Kanārijas putniņš, bet vienalga patīkami. Vāverīte nesteidzās prom. Viņa uzskrēja kādu gabaliņu augšpus nelielam kokam otrpus mežā un nepārtraukti vēroja mani. Viņas kuplā aste saulē izskatījās gandrīz caurspīdīga. Tik viegla, viegla un maigām spalviņām klāta. Tāda sastapšanās ir prieka pilna. Negadās bieži. Kā varavīksne, kas pēkšņi parādās debesīs un iekrāso ikdienu. Vai interesants cilvēks, ar kuru krustojas ceļi. Vai pēkšņa iespēja doties ceļojumā – piedzīvojumos, jaunās emocijās un iespaidos, kas tik ļoti bagātina dzīvi. Tāds brīnums šķiet arī dažkārt apstākļi, kuri tik veiksmīgi sakombinējas, ka vai taisni jābrīnās. Prieks. Tāds dzidrs, tīrs prieks.
