Mežā sastapu šo lielo, vareno un veco egli. Tā, iespējams, augusi 100 gadus. Varbūt vēl vairāk? Un tagad tā ir beigta. Es pieskāros tās mizai – sausa, zari nokaltuši, bez dzīvības, tās stumbrs – ar plaisām, caurumiem un ejām kā rētām, vietām sadrupis kā smiltis. Kādā brīdī tā vairs nav spējusi izturēt apkārtnību un kļuvusi tik trausla, ka pārlūzusi pušu, un lielais koks sagāzies slīpeniski, ieķēries citu koku zaros.
Domāju par šo līdzībās ar cilvēku. Cilvēka mūžs ar neko daudz neatšķiras no koka. Maza sēkliņa tiek iesēta auglīgā zemē, labvēlīgu apstākļu ieskauta, tā tiecas dzīvot, augt un plesties. Sasniedz savu pilnbriedu. Un tad kādā brīdī mirst. Vairs nav derīgs. Kas notiks ar šo koku? Tas turpinās tā gulēt, līdz satrupēs? To sazāģēs cilvēki un izmantos iekuram? Tā saknes izraus, sadalīs, sadedzinās vai iestrādās zemē un vietā iestādīs jaunu koku? Vai uzcels māju? Vai šī koka kādreizējā mājvieta kļūs par zāles un krūmu aizaugušu klajumu? Kas šo koku ir uzveicis? Sakņu vai stumbra trupe? Vecums vai sausums? Sakņu bojājumi? Kaitēkļi vai sēnes?
Un kas uzveic cilvēku? Dažkārt viņš pats, dažkārt kāda cita būtne, dažkārt – slimības, kuras lielākoties aiz spēcīgās “fasādes” ilgi nevar pamanīt. Arī dažādas traumas un negadījumi.
Kādā brīdī arī cilvēks kļūst tik trausls, ka salūzt. Atšķirība gan tāda, ka ar uzveiktu cilvēka ķermeni neko vairs nevar iesākt.