Pēkšņi man priekšā pāri ceļam pārskrēja vāverīte. Es nodomāju – cik brīnumaina šāda tikšanās! Protams, nav jau nezin kāda eksotika. Piemēram, anakonda, cūkdelfīns vai Kanārijas putniņš, bet vienalga patīkami. Vāverīte nesteidzās prom. Viņa uzskrēja kādu gabaliņu augšpus nelielam kokam otrpus mežā un nepārtraukti vēroja mani. Viņas kuplā aste saulē izskatījās gandrīz caurspīdīga. Tik viegla, viegla […]
Svinot ģimenes svētkus, divatā devāmies ceļā. Tas bija pārsteigums, ašā ideja. Baudīju ar prieku un pateicību. Aizbraucot uz Pērnavu, gājām pastaigā pa garo molu. Radās sajūta, ka ceļā nāk zīmes. Tās vienkārši krita acīs, krita manā ceļā. Un atgādināja, stāstīja, raisīja atmiņas un sajūtas par ceļu aiz muguras. Pērnavā ir tāda vieta – patālu jūrā
Svētki ir priekpilni. Tie smaržo – pēc vasaras, zāles un siena, pēc mīļākajiem ziediem, pēc krāsnī ceptiem pīrādziņiem, pēc ēdiena, pēc sīpolu mizām, pēc egļu skujām un degošu sveču vaska. Tie skan – melodijās, ritmos, valsts himnā, zemākās un augstākās notīs, kas raisa priekpilnas emocijas, kas kutina sirdi. Tie skan smieklos un cilvēku priekā. Kopābūšanā.