Atceros, kad studēju RISEBā sabiedrisko attiecību vadību, tas bija kāds 2014. gads, vienu no priekšmetiem pasniedza digitālā mārketinga, sociālo mediju un komunikācijas speciālists Artūrs Mednis. Tās patiešām bija interesantas nodarbības. Kādā reizē viņš uzdeva apmēram šādu jautājumu: “Kādi apstākļi vai notikumi īsā laikā var ietekmēt cilvēkus visā pasaulē?” Es tolaik ļoti prātoju un domāju – vai vispār kas tāds var būt? Visas problēmas lielākoties ir lokālas, skar reģionus, augstākais – kontinentus… Toreiz viņš atbildēja, ka tā var būt epidēmija. Es nodomāju – kāda epidēmija? Kaut kāds Ebols Āfrikā, Zikas vīruss Amerikā? Tur tas arī palicis! Hmm… bet pasaulē? Un tad nāca Kovids. Pirmās ziņas par to lasīju internetā, ka tas parādījies Ķīnā. Toreiz domāju – tur arī paliks. Neticami, ka tas izplatījās pa visu pasauli un nodarīja to, ko tas nodarīja. Visai cilvēcei.
Ne tādā mērogā, protams, bet par šo pašu tēmu domāju, kad pagājušajā gadā savā dārzā pie zemenēm ieraudzīju pirmo Spānijas kailgliemezi. Šogad atradu otro – zem plūmju koka. No kurienes? Atrodu info, ka Spānijas kailgliemezis Latvijā konstatēts 2009. gadā un 2026. gadā tas oficiāli iekļauts invazīvo sugu sarakstā. Tas, visticamāk, te nonācis ar cilvēku pārvadātiem stādiem vai citiem dārzkopības materiāliem no Dienvideiropas. Kāds radinieks ieteica pie iebraukšanas savā teritorijā ierīkot dezinfekcijas zonu, jo šos “draugus” var atvest arī tā – sadalījušos detaļās mašīnas riepās, kur tie manā teritorijā izšķiļas un bez jebkādas sirdsapziņas pārmetumiem turpina dzīvot un vairoties jaunajā dzīvesvietā.
Agros rītos man patīk doties skriet uz mežu. Ilgus gadus esmu skrējusi pa vienu noteiktu teritoriju. Skrienot šajās brīvdienās, nolēmu izkriet pa citu taku. Tur nebiju bijusi vairākus gadus. Skaidri atceros, kā tur iepriekš izskatījās. Nespēju noticēt savām acīm! Agrāk zaļā, biezā meža taka pārvērtusies koku kapsētā – astoņzobu mizgrauzis izsūcis sausus milzu daudzumu koku. Daļa no tiem pārlūzuši, daļa – nozāģēti čupās, daļa vēl tādi, bez dzīvības, skumji tiecas pret debesīm. Klajumi aizauguši ar zāli un krūmiem. Milzīgas, gadu desmitiem augušas egles ar nodrupušām mizām, ar sausiem kodoliem – beigtas, izēstas, sausas. Kā noskaidroju, astoņzobu mizgrauzis jeb rīsa lieluma vabole ir dabiska meža ekosistēmas daļa, gluži kā skudras, bet pie labvēlīgiem laikapstākļiem savairojas kritiski daudz, uzbrūk veselām eglēm, kuras tos vairs nespēj uzveikt, izdalot pietiekami daudz sveķu, kas tās nogalina. Atrodu, ka tik pat bīstami pasaulē ir vēl lērums kaitēkļu – piemēram, ošu smaragdzaļā krāšņvabole, kas nogalina ošus, Āzijas ūsainis – nogalina lapu koku sugas, tāds tārps kā priežu koksnes nematode, arī ozolu mūķene – tauriņš, kura kāpuri nograuž koku lapas, pat tādi, es teiktu, nevainīgi “mazulīši” kā egļu mūķenes, priežu rūsganās zāģlapsenes, maijvabolītes un kolorādo vabolītes… Ar ko vēl nākotnē nāksies saskarties pasaulei un cilvēcei??